Maija sākumā, lidojot uz Ņujorku nolēmu vienu dienu veltīt Berlīnes Zooloģiskajam dārzam... Tā priekš sevis, bez plāniem pēc tam par to rakstīt. Bet nevaru neuzrakstīt par tur redzēto... aha... pavasaris... mīlestības laiks... un tik skaisti mīlas un rotaļu stāsti. It īpaši skaists mīlas stāsts ir par ziloņiem, bet tas lai paliek beigām...

Mēs ielidojām Berlīnē pēc 7:00. No lidostas (neatceros nosaukumu, bet no tās, kurā nosēžas Air Baltic) uz zoo ik pēc 5 minūtēm iet autobusi. Mēs ar draudzenīti daudz nedomājot, lecam tik iekšā un braucam... Taču aizbraukušas līdz galam, saprotam, ka pulkstenis rāda tikai labi ja 8:00, bet zoo strādā no 9:00. Bāc... un ārā tik stulbs laiks, auksts, smidzina, kādi +7 grādi (kā? Bet LV šodien solīja +18) :)) Tā mēs dodamies uz kolosālo ēstuvi McDonalds, kur es iestūķēju kaut kādu ļoti negaršīgu hamburgeru un izdzeram ne visai labu kafiju. Viss apkārt vēl ciet. Vācieši, izskatās, brokastis ēd mājās, kafejnīcas ap šo laiku nesteidz vērt vaļā savas durvis...

Labi, kaut kā stundu novelkam un laimīgas dodamies iekšā Zooloģiskajā dārzā (ieeja 12 eiro bez Aquarium, bet ar Aquarium 18 eiro - skaidrs, ka jāņem biļete pa 18 eiro, jo kas gan ir Zoo bez čūskām un vardēm). Man no domas vien, ka tūlīt ieraudzīšu dzīvnieciņus smaids izplešas pa visu seju. Jā, jā, jā... tik ļoti es mīlu dzīvniekus.

Berlīnes Zooloģiskais dārzs noteikti ir tā vērts, lai uz turieni kādreiz aizbrauktu ikviens zvēru mīlis. ;) Tas ir veidots tā, ka izskatās, ka visi dzīvnieki staigā savā vaļā. Dzīvniekus no cilvēkiem atdala apzaļumojums, dziļa betona bedre un tas arī principā ir viss. Labi, neiet runa par plēsīgajiem zvēriem, bet citādi jā... sajūta, ka viss ir ar roku aizsniedzams un paglāstāms... tā rosinoši un interesanti.

Par cik ārā nebija foršs laiks pie katra uzraksta neapstājos un uz papīra lapas nerakstīju katra zvēra nosaukumu. Es par tiem vienkārši priecājos, skatījos uz tiem un smaidīju..., un ar tiem, kas man bija tuvāk arī parunāju... nu tā! :)) Dzīvnieciņiem patīk kad ar viņiem parunājas un viņi par sarunu ir gatavi dot arī kaut ko pretī.... Neaizmirstamu piedzīvojumu.

Kaseklīgais kamielis
Nu gan jau visi ir pamanījuši, ka kamielis pēc savas būtības nav nekāds aktīvais komunikators. Maksimums ko viņš gatavs darīt - ir gremot (nu labi, pa reizei arī iespļaut kādam), bet vispār viņi ir nenormāli pasīvi. Tāpēc, kad šamējais uz manu sveicienu "Čau, kamieli! Kā tev iet?" atbildēja, nokrizdams uz zemes un sākdams vāļāties, man gandrīz mute palika vaļā. Viņš izgāza vēderu, apvēlās gan uz vienu, gan uz otru sāniņu un tirināja savas kājas kā tāds lustīgs suns.... Lai nekļūtu iedomīga un nepadomātu, ka tas bija īpašs sveiciens tikai un vienīgi MAN, es pieņemu, ka tas bija tikai kasīšanās process....

Zīmulis Pingvīniņš...
Ar vien tuvāk nāk kaut kādas savādas lokomatīves skaņas. Oooo, tūlīt kāpsim iekšā, tikai vēl jāatrod, kur pietura?! Taču liels bija mans pārsteigums, apejot mākslīgi radītu klinti, ieraudzīt, ka šī trokšņa radīšanā vienīgie vaininieki ir mazie pingvīni. Kā jau sākumā minēju lielai daļai dzīvnieku ir pārošanās jeb aplidošanas laiks. Es nezinu, iespējams tās skaņas viņi izdod tikai šajā laikā, bet visticamāk, ka vienmēr. Vienvārd sakot, viņu taurēšana ļoti līdzinās vilciena lokomatīves skaņām, tādām pieklusinātām. Viņu tur ir daudz un visi kā skolnieciņi stāv pa pārīšiem. „Čau, pingvīni! Ooooo, cik jūs maziņi un tik skaisti...” nepaspēju vēl līdz galam pateikt savu sakāmo, kad viens drosminieks izskrien no bara un metas iekšā ūdenī. Es nemelošu, ja teikšu, ka viņš mums rādīja veselu priekšnesumu. Izlocījās divdesmit sešos līkumos..., meta vienu gredzenveida apli pēc otra, piepeldēja klāt, izgāza vēderu un atkal metās savā dejā... Āāāā... viņš bija tik mīlīgs un skaists... Arī ieskatījās manās acīs. Johou... žēl, ka nebija nevienas zivs kabatā, ko iedot. Kā jau teicu, tur visi dzīvnieki ir ļoti tuvu, tāpēc mūsu ūdens akrobātu es pat varēju noglāstīt.

Skruļļainais, pensionētas profesors Putna kungs
Nezinu, kas tā par mistisku sugu, bet tik smieklīgu putnu līdz šim nebiju redzējusi. Viņš izskatās kā matemātikas skolotājs, kuru visi izsmej, bet kurš negrib zaudēt savu cēlo stāju, bet par cik viņš jau ir pensionārs, tad labā stāja no viņa ir atkāpusies grib viņš to vai negrib.... Bāc... nu tik smieklīgs! Neatceros, ko runāju ar pensionēto putnu, bet arī viņš pienāca man klāt cik tik tuvu var - 2 metru attālumā. Ziniet, viņam no vecuma jau uzmetušies pigmentācijas plankumi (bildēs to var labi redzēt)... Viņš bija tik amizants. Vispār, ja godīgi, brīžiem likās, ka viņš man tūlīt ieknābs ar savu koka knābi. Viņam ir liels, spēcīgs knābis un izskatās kā darināts no koka. Bet viņš neknāba... tikai skatījās visu laiku uz manis tā, it kā es būtu dīvaina... kas zina, varbūt esmu ar, jo diezin vai kurš katrs runā ar dzīvniekiem Berlīnes Zoodārzā?!

Aktrises Šimpanzes
Nekad Rīgas Zoo nebiju pērtiķus stundām ilgi pētījusi, bet te reāli apsēdos un skatījos. Nu bāc... kā var būt kaut kas tik ļoti līdzīgs cilvēkiem. Nē, protams, ne jau pēc sejas pantiem, bet uzvedība. Kā viņi pozē!!!! Šimpanzes ir perfektas aktrises. Ieraudzījušas, ka viņa fotogrāfē, viņas apsēžas kādā noteiktā pozā – sastingst, tad paskatās uz fotogrāfu un aizskrien uz būra otru galu. Viens mākslinieks zīmēja vienu šimpanzi. Es jums saku, godavārds, viņa bija vispaklausīgākā modele. Ik pa laikam tikai pagriezās nedaudz uz citu pusīti... piekusa laikam. Bet ar kādu azartu viņas tur iepozē...
Viena no viņām īpaši izcēlās. Ja viņai kāds tur - būra otrā pusē nepatika, viņa piegāja pie stikla, nostājās viņam pretī, iebāza degunā pirkstu, paurķējās, cenzdamās arī kaut ko atbaidošu izvilkt ārā, un tad savu pirkstu rādīja cilvēkiem... Bet uz tā pirksta diemžēl nekādu īpašo atradumu nebija, tā kā neko vairāk kā vien smieklus no cilvēku puses viņa nesagaidīja.
Bet par līdzību runa iet tikai un vienīgi par šimpanzi, pārējie pērtiķi ļoti tālu atpaliek no kādām saprāta iezīmēm, kas piemīt cilvēkiem...

Visskaistākais mīlas stāsts – ziloņi
Āāaaa... ar kādu maigumu Viņš aplidoja Viņu. Ziloņi, ja nemaldos bija no tiem zvēriem, kas visu savu mūžu nodzīvo ar vienu partneri un, ja tas tā ir, un, ja Viņš Viņu tik maigi mīl visu mūžu – tad tas ir vārdos neizsakāmi skaisti. Neizprotams maigums slēpjas šo vislielāko dzīvnieku dabā. Lai pievērstu savas izredzētās uzmanību, viņš viņu glāsta ar savu garo snuķi... un viņa, negribēdama tik viegli ļauties, bēg... un šajā brīdī viņa izskatās viegla un ātra kā pūciņa... Viņš viņu atkal noķer un viņu abu snuķi savijās... un viņu sejas smaida... Tad viņi draudzīgi saskatās, viņš viņai noteikti visu laiku kaut ko čukst (sorry, tulks cilvēku valodā nebija pieejams) un tā viņi draiskie skrien vienu apli pēc otra.... Zilonis ir pārāk pieklājīgs, lai ļautu skatītājiem redzēt, kas notiek pašos svarīgākajos brīžos, tāpēc nodejojuši savu mīlas valsi, viņi cieši piekļāvušies viens otram pie sāniem, pazuda savā numuriņā...

Es uzrakstīju tikai par tiem dzīvnieciņiem, kas man visspilgtāk palika atmiņā. Katrs no viņiem man patiešām bija kā piedzīvojums, bet tur vēl bija arī Gardēde Panda, karaliskais lauva, Zaļā, valdzinošā boa, graciozie begemoti, krabis, kuram pusdienās jāapēd burkāns, bet izskatījās, ka viņam šis našķis nemaz negaršo, tīģeris, kurš skaidrā tīģeru valodā saka A-ummm, A-ummm, gigantiskas vizuļojošas siļķes un daudzi citi zvēri.

Dzīvniekiem tāpat kā mums pukst sirds..., ja mēs gribēsim, mēs pratīsim ieklausīties viņu sirdspukstos, un ieklausoties tajos, mēs sadzirdam pasauli citā griezumā! Nu ik pa laikam taču mums to visiem vajag, vai ne? Skatījumu uz pasauli citā griezumā.....