Ooo, labs raksts. Patiesi! Klau, vai vari man pastāstīt, kā lai piedod vīramātei? Es esmu ļoti miermīlīgs cilvēks, bet man šķiet, ka piedošana ir laba lieta tad, ja no tā kaut kas otrā cilvēkā mainās. Kā Igo "Nožēlojamie". Citreiz nepietiek ar klusu piedošanu, vajag izplūkties, uzgāzt tam otram cilvēkam aukstu ūdeni, parādīt, cik ļoti viņš ar savu rīcību spēj nodarīt pāri un pēc tam var nākt piedošana. Kā tur ir? Otrais - par aiziešanu no mājām. Tas gan nav "jo labāk". Es pati tā esmu darījusi un zinu, ka neviens bērns nekādā vecumā nav gatavs aiziet no mājām. Un nekad mājās nav tik traki, lai tas atsvērtu tos riskus, kam bērns tiek pakļauts ārpus mājas sliekšņa aizejot un liedzot sev drošu vietu. Tas jau būtu atsevišķa raksta vērts.

Space! Vispirms par to bērnu! ;) Bērns NAV gatavs aiziet no mājām, tas tiesa, taču viņš ļoti godīgi un tieši vecākiem rāda, kas notiek viņam apkārt?! Es arī pusaudžu gados gāju prom no mājām..., bet vienmēr dusmas pārgāja jau pēc pāris stundām un es atgriezos... Varbūt ar to mēs vecākiem mācām iecietību un liekam saprast, ka neviens nevienam nepieder (mani vienmēr gribēja par kaut ko "uztaisīt", par to, kas es neesmu...), ka strīdi neko neatrisina (lai gan no otras puses, tie ļauj saprast otra pasaules uztveri un vērtības), bet mīlestība un harmonija vienmēr un visos laikos ir bijusi miera oāze! :) Vīramātei piedot ir tik pat viegli kā piedot visiem pārējiem. Vai arī tik pat grūti! :) Ļauj viņai būt tādai, kāda viņa ir! Tu viņai nekad nepierādīsi savu patiesību, jo katrā cilvēkā dzīvo tikai patiesība, kas pieder VIŅAM! Strīdēties jau varat! :) Un vēl... piedošanai nebūt nav jābūt klusai! Es esmu no tiem, kas izrunājas. Pasaku visu, kas man sāp! Palieku pie savām vērtībām un ļauju tam cilvēkam būt tādam kāds viņš ir! Ja viņš varētu, viņš taču būtu savādāks.. P.S. Dzīve ir tikai viena. Man patiešām ir žēl tērēt savu laiku strīdos, dusmās, kaut kā pierādīšanā.... Vislabāk novērtēt situāciju, pateikt savas domas un piedot! :) Cilvēki to novērtē! ;) Bet ne jau tāpēc to daru, lai mani novērtētu, bet gan tāpēc, ka tā ir baigi LABA sajūta! :))

Starpcitu, citiem piedot ir vieglāk! :) Grūtāk to ir izdarīt ar Sevi! Bet es mācos... :))

mjaa man diemzeel ir viens cilveeks, kurs nu nekaadi nevar beigt tureet uz mani launu pratu un piedot man. Liidz ar to man arii visu laiku ir kaa akmens uz sirds:((( taa ka ne vienmeer pašam ir jāprot piedot, bet arī sagaidīt, lai to izdara kads cits. Bet kaa šo procesu ietyekmeet, es tieshaam nezinu.....?????

L. :) Izskatās, ka tu gaidi kad tev TAS tiks piedots, acīmredzot, arī pati drusku par kaut ko esi apvainojusies! Jo akmens uz sirds "stāv" tikai tad, ja tajā visā ir mūsu vaina. Piedod viņam, ka viņš tev liek šo akmeni nest... ! :)

Ļoti aktuāls raksts. Man tieši diezgan liels konflikts ar mammu. regulāri varu "trennēties" piedošanu attiecībās ar viņu. Tikai diemžēl pēc piedošanas pagaidām neseko kvalitatīva rakstura izmaiņas...

Piedošana, katram ir aktuāla, cilvēks, kas piedod un dzīvo tālāk ir laimīgs. Bet katram, kamēr tas piedošanas process notiek, jo piemēram ir dažādī apstākļi, citreiz piedod uzreiz, bet citreiz paiet 6 mēneši un tikai tad Tu spēj patiesi piedot, kad sirds nav pilna negāciju, sāpju pret to konkrēto cilvēku...Kautkā tā es domāju.

tā, šis ir tas, ko laikam man vajadzēs izprintēt un pielikt pie spoguļa. vismaz dažus citātus tiešām :D piedošana ir tik viegla un grūta vienlaicīgi......... jā, var piedot ar prātu, bet patiesi piedot var tikai ar sirdi.....

Piekriitu,looti labs tekstiņš...piedod un dziivo laimiigs:)