Dolce&Gabbana žakete, Valentīno kostīms, Prada kurpes, Gucci somiņa un Esprit aksesuāri.. Labi, nolaidīsimies nedaudz tuvāk zemei - Zara kleitiņa, Mango kurpes un Mexx josta. Vai dažādu dārgāku vai lētāku zīmolu drēbes jums ir ikdiena, dzīves nepieciešamība vai tāls sapnis?

Cilvēkiem visos laikos ir bijusi tendence vēlēties labi izskatīties. Un viņiem tas arī ir izdevies. Pat akmens laikmetā sievietes prata pagatavot krelles un dižoties ar tām. Un vīrieši, iedami medībās, izskatījās cēli un skaisti. Protams, mūsdienās viss notiek ar pavisam citu vērienu un kvalitāti. Tagad mēs vēlamies pirkt drēbes un aksesuārus „ar vārdu” – sākot no tādiem apģērbu ražotāju milžiem kā Zara un Vero Moda, un beidzot ar slavenajiem itāļu dizaineriem, piemēram, Dolce&Gabbana.

Kāpēc mums tik svarīgi ir kļuvis nēsāt drēbes, apavus un aksesuārus, kas nākuši no kādas konkrētas firmas, nevis, piemēram, no tirgus? Diez vai mūsu mammām ir svarīgi, lai viņu apģērbiem iekšpusē (un, vēl mazāk - ārpusē) gozētos skaļš un slavens vārds. Bet mēs esam jau cita paaudze, kurai ir citas vērtības un savādāka sapratne par lietām. Mūsu paaudzei arvien svarīgāk kļūst parādīt savu statusu (pat ja tas ir krietni vien uzspēlēts) ar dārgu mašīnu, telefonu un arī drēbju palīdzību. 

Ir cilvēku kategorijas, kas dažādu iemeslu dēļ ir spiestas vilkt brendotas drēbes. Dažiem to uzspiež darbs un apgrozīšanās t.s. augstajās aprindās, un viņiem apkaunojoši būtu pat runāt pa mazcenas Siemens telefonu, nerunājot nemaz par perfekta griezuma un kvalitatīva auduma uzvalka vai neuzkrītošas, bet lieliski pieguļošas un smalkas blūzītes trūkumu. Tie drīzāk būs turīgi cilvēki, kuriem statuss sabiedrībā neļauj ģērbties zema līmeņa apģērbā. Un vairākums vidusmēra latviešu nemaz neietilps šajā kategorijā.

Līdzīgi ir ar cilvēkiem, kas samērā bieži savstarpēji kontaktējas, piemēram, draugiem un kolēģiem, kas arī mēdz ģērbties līdzīgi. Ar laiku viņu starpā var parādīties konkurence vai pat skaudība (visdrīzāk- lieliski noslēpta) pēc principa: „Viņai ir sarkani lakādas zābaki, tādēļ man arī vajag! Un vēl piemērotu somiņu, lai es būtu „krutāka”. Sanāk, ka atkal sabiedrība uzspiež konkrētu zīmogu apģērbu, apavu un aksesuāru valkāšanā. Pastāv uzskats, ka tie ir kompleksu pilni cilvēki, kas ar brendotu drēbju palīdzību cer pārvarēt savus kompleksus. Un tam var piekrist, jo tieši šie „kompleksainie” mēdz uztraukties, ka viņu drēbes nav tikpat labas kā draugiem vai paziņām.

Kas vēl mūs saista pie brendotajām mantām? Otra lieta varētu būt - kvalitāte. Reizē arī jāatzīst, ka kvalitāte lieliski iet roku rokā ar cenu- jo lētāka ir prece, jo tā ir nekvalitatīvāka. Un nu jau mūsdienu latvietis ir kļuvis tik izlutināts, ka pat Zara nešķiet gana laba, nemaz nerunājot par agrāk gana labo un populāro Cubus. Naudas ietaupīšanas nolūkos, tiek plānoti atvaļinājumi, pat ņemti kredīti, lai divreiz gadā varētu aizbraukt uz ārzemēm sapirkties „labas” lietas. Un pie tām labajām drīzāk tiek pieskaitītas t.s. brendīgās drēbes no augstā gala - tās, pie kuru radīšanas savu pirkstu pielicis kāds populārs dizainers. To var saukt par sapņu piepildīšanu un dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem. Citi, savukārt, to nosauks par kompleksu nomākšanu sev pieņemamā veidā. Re, atkal atgriežamies pie kompleksiem. Un tomēr nevar noliegt, ka kvalitatīvas un skaistas, kā arī oriģinālas lietas nēsāt  ir ļoti patīkami.

Kad cilvēks ir pieradis pie zināmas kvalitātes, viņam jau ir grūti no tās šķirties. Pietiek kaut vai second hend-ā nopirkt labi saglabājušās Diesel džinsas, un diez vai jūs šo cilvēku vairs ieraudzīsiet Vero Moda veikalā pētām džinsas. Ir cilvēki, kas izvēlās principu: ja dotajā brīdī nevar nopirkt dārgu un labu lietu, tad nepērk vispār neko. Respektīvi - nauda netiek tērēta drēbēm, kuras pēc 3 mazgāšanas reizēm izbalo vai zaudē formu. Viņš uzskata - labāk ir viena laba un kvalitatīva drēbe, nekā desmit lupatas. Un viņš to humpalu uzskatīs par kvalitatīvāku un vērtīgāku nekā Cubus-ā pirktu. Tātad principā - ne vienmēr tas labais un kvalitatīvais ir novērtējams ar ciparu, kas rakstāms ar vairākām nullēm. Cits iemācās atrast „pērles” arī lietoto apģērbu un apavu veikalos. Un cits, savukārt, aizlidos uz Berlīni pēc Zara vai H&M drēbītēm, apzinoties, ka tur viņi, piemēram, par 100 Ls nopirks trīsreiz vairāk drēbju, nekā Latvijā. Viņi uzskata, ka atstāt naudu vietējos veikalos nav prāta darbs. Un tur viņiem lielā mērā ir taisnība. Apsviedīgie un uzņēmīgie pratīs uz to visu ietaupīt. Bet citi atkal neaizmirsīs uzsvērt, ka nopirka kādu lietu dārgā veikalā par milzu naudu.

 

Pie visa jau iepriekš minētā gribas pieminēt faktu, ka šobrīd aizvien vairāk notiek slaveno zīmolu degradēšanās. Īpaši tas ir skāris zīmolu Dolce&Gabbana, jo diemžēl fakts, ka pat skolniece var nopirkt D&G jostu vai džinsus par niecīgu naudu vietējā tirgū, nav glaimojošs. Protams, tie ir tā saucamie „feiki” (viltojumi), bet arī jauna, vēl pati naudu nepelnoša meitene grib sajust, kā tas ir, kad tu uzvelc/uzliec kaut ko brendīgu. Tā savā veidā ir viņas sapņu realizēšana un cenšanās dzīvot labāk. Un nekur nav teikts, ka tā pati meitene, kad paaugsies, neiemācīsies atteikties no neīstām lietām (feikiem) un nepratīs novērtēt lietu kvalitāti un oriģinalitāti. Viņa iemācīsies tiekties pēc skaistām un labām lietām. 

Principā, cilvēki, kas pelna vairākus tūkstošus mēnesī un starp biznesa tikšanām pamanās Parīzē Elizejas laukos nopirkt Louis Voitton somiņu, nemaz nemēdz spriedelēt, vai vajag pirkt to somu vai nē. Un vai tā ir īsta vai nav. Par brendomāniju runā un spriež tie, kurus bez baidīšanās varētu nosaukt par vidusmēra latviešiem - cilvēki ar vidēji lieliem ienākumiem, bet ne mazāku vēlmi labi ģērbties un izskatīties lieliski. Principā- par vairumu no mums. Kopumā, lai arī kādi kuram būtu iemesli - sabiedrības uzspiesti, pašapziņas vairošanas vai kvalitātes baudīšanas diktēti, to var nosaukt par vēlēšanos dzīvot un izskatīties skaisti.